Māksliniece Marianna Peilāne dzimusi 1915. gada 8. februārī Madonas apriņķa Mārcienas pagasta Vilkukrogā lauku amatnieka – kurpnieka Andreja un Edes Peilānu ģimenē, kur viņu jau gaidīja vecākais brālis Voldemārs. Gadiem ejot, ģimenē ienāk jaunākas māsas un brāļi, taču no kuplā ģimenes bērnu pulka dzīves līdumā paliek četri: Voldemārs, Marianna, Velta un Jānis.

Marianna zināšanu pamatus apgūst vietējā Mārcienas pamatskolā. Šajā laikā arī sākas dziļāka interese par zīmēšanu.

Latvijas brīvvalsts pirmajā agrārajā reformā Mariannas tēvam piešķir jaunsaimniecību – mežu ieskautu zemes gabalu, un Peilāni uzceļ māju „Gardienas”. Šeit nākamā māksliniece aizvada savu jaunību.

Mācoties Madonas vidusskolā, Marianna joprojām daudz zīmē, tādēļ 1934.gadā, pabeidzot skolu, viņa jau skaidri zina, ka savu dzīvi turpmāk vēlas saistīt ar krāsu mākslu. Tomēr ceļš uz Mākslas akadēmiju vēl ir slēgts, jo tēvs, strādādams par kurpnieku, nespēj meitai nodrošināt ceļu uz augstskolu, tādēļ Mariannai pašai ir jāmeklē iespējas turpināt mācības.

Viņa pēc ģimnāzijas pabeigšanas vienu gadu mācās Dzērvīša mākslas amatnieku skolā Rīgā. Pēc tam, no 1935. gada līdz 1937. gadam, iestājas Valsts Daugavpils skolotāju institūtā. Pēc institūta beigšanas sāk strādāt Ludzas apriņķa Virzas pagasta Raipoles 6-klasīgajā pamatskolā par skolotāju. Šajā laikā viņa sastop arī savu mūža mīlestību Vladislavu Šveidi un nodibina ģimeni.

Taču aicinājums zīmēt ir daudz lielāks par skolotājas darbu, un 1944. gada rudenī viņa atstāj darbu Virzas skolā un uzsāk studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā. Šajā gadā uz vienu vietu ir četri studētgribētāji – Marianna kļūst par vienu no viņiem. Akadēmijā jaunā māksliniece mācās pie tādiem izciliem skolotājiem kā Leo Svemps, Konrāds Ubāns, Kārlis Miesnieks u.c. Cītīgi strādājot Stājglezniecības darbnīcas vadītāja mākslinieka Jāņa Liepiņa vadībā, Marianna 1950. gadā beidz augstskolu ar diplomdarbu „Augļu koku stādīšana kolhozā”.

Mācību laikā Mariannu visā atbalsta vīrs Vladislavs Šveide. Viņš ir tas, kurš vēl Raipolē, ieraudzījis tur uz laiku apmetušās jaunās skolotājas M.Peilānes gleznotos darbus, ir pārsteigts par viņas talantu un rosina Mariannu studēt augstskolā. Viņš palīdz ar idejām un padomiem, kā arī nodrošina ģimenei iztiku.

Pēc augstskolas viņa vienu gadu nostrādā kombinātā „Māksla”.

Ar vīru, mākslinieku Vladislavu Šveidi, 1952. gada vasaru pavada Koknesē, kur glezno Pērsi un tās apkārtni. Gleznojot jaunā māksliniece saprot, ka diploms neapliecina mākslinieku, bet ir tikai ceļa rādītājs turpmākiem darbiem. Un viņa strādā, viņa glezno…

Vladislavs Šveide

Mākslinieks Vladislavs Šveide dzimis 1915. gada 28.februārī Ludzas apriņķa Nirzas pagasta Osovas sādžā kalēja ģimenē. Pēc vietējās pagastskolas un Latvijas tautas universitātes Rēzeknes vidusskolas absolvēšanas sāk mācīties Rīgas komercinstitūta konsulārajā nodaļā un paralēli, no 1935. gada līdz 1938. gadam, apmeklē mākslinieka Romāna Sutas privāto mākslas studiju.

Daudz ierosmju Vladislavs Šveide gūst pie gleznotāja Arnolda Spalviņa, taču tālāk iet patstāvīgu pieredzes un atziņu ceļu.

Pirms II Pasaules kara mākslinieks strādā dažādus gadījuma darbus, brauc arī uz kuģiem. Vēlāk V.Šveide strādā gan kombinātā „Māksla”, gan dažādos klubos par dekoratoru, gan arī Rīgas Krievu drāmas teātrī par butaforu.

Tad, kad tiek nodibināta ģimene, viņš ar sievu Mariannu Peilāni pārceļas uz Rīgu un dzīvo mazā jumta stāva dzīvoklītī Vecrīgā Skārņu ielā. Viņus, no laukiem atnākušos jaunos cilvēku, materiāli atbalstīja Vladislava māte. Šajā laikā viņš jau nopietni glezno un cenšas savus darbus pārdot, lai varētu izdzīvot. Mākslinieks gleznas nes uz skolām, uz slimnīcām, cenšas tās pārdot ar paziņu palīdzību.

Mākslinieki Saulkrastos

Savu pasakaino zemes stūrīti Saulkrastos viņi atrod paši. 50. gadu sākumā abi ceļo pa skaistākajām Latvijas vietām un glezno brīvā dabā ainavas – Jūrmalā, Koknesē, Pļaviņās, Gaujas krastos, Viesītē, Latgalē u.c. Katrā no vietām sameklē vietu, kur pārnakšņot, iegādāties pārtiku, lai tikai varētu gleznot. Tā arī Zvejniekciemā 1954. gadā viņi atrod pajumti pie laipnā „Timmāju” saimnieka šķūnītī, kurā apmetas, lai gleznotu jūrmalu. Dienu glezno, vakarā pie saimnieka vai zvejniekiem iegādājas pārtiku un ir laimīgi par šo iespēju. Tā trīs vasaras pēc kārtas.

Viņus ļoti piesaista Saulkrastu jūrmala, dižās priedes uz kraujas, gleznainā Pēterupe, – visa apkārtne klusa skaistuma pilna.

gada pavasarī Saulkrastos M.Peilānei ar vīru V.Šveidi un māksliniekam Eduardam Slavietim rodas iespēja nopirkt gruntsgabalus līdzās Saulkrastu mežniecībai. Nu vajag būvēt māju, bet kur ņemt līdzekļus? Ar gleznošanu nopelnīt mājas būvniecībai nav iespējams, pietiek tikai izdzīvošanai. Tad Vladislavs pārdod savas dzimtās mājas „Osavas” Latgalē, un īsā laikā top pagaidu mājiņa gruntsgabalā Kalnu ielā 15. Vladislava māti, kas vientuļai dzīvei ir jau par nespēcīgu, no Latgales atved uz Saulkrastiem. Viņa, cik spēki atļauj, palīdz iekopt zemi. Marianna iegādājas ogulājus, ābelītes, plūmju stādus, no kuriem daudzi ražo vēl šodien. Kokmateriālus mājas būvniecībai palīdz sagādāt brālis Jānis. Arhitekts Oļģerts Krauklis izstrādā divstāvu dzīvojamās ēkas projektu. Koka materiālus sagatavo pēc projekta izmēriem. Taču līdzekļu mājas pilnīgai uzbūvēšanai ir krietni par maz.

Padomju laikā jaunie mākslinieki lielākus valsts pasūtījuma darbus var dabūt tikai ar vienu noteikumu – ja ir iestājušies partijā…

Taču abiem māksliniekiem darba piedāvājumi atnāk pavisam no citas puses. Tā kā Vladislavs dzimis un uzaudzis Latgalē, protams, viņš ir cieši saistīts ar katoļticību. Bērnībā pats ir kalpojis baznīcā. Marianna agrā bērnībā ir ļoti slimīga. Vecāki, baidoties, ka meita nomirs nekristīta, nokrista viņu Mārcienas pareizticīgo baznīcā. Vēlāk ciešākas saites ar baznīcu veidojas, pateicoties Vladislavam. Pēc kara ir jāatjauno daudzas katoļu baznīcas Latgalē. Marianna caur vīra paziņām tiek iepazīstināta ar bīskapu Pēteri Strodu un vēlāk ar bīskapu Jāni Cakulu. Ar šo cilvēku palīdzību paveras plašas darba iespējas. Pirmais darbs ir Gudenieku katoļu baznīcas glezna „Svētais Francisks”, bet par saviem labākajiem darbiem baznīcās Marianna uzskatīja Atašienes baznīcai darinātās trīs gleznas: „Jēzus ar bērniem”, „Pieta”, „Anna māca mazo Mariju”. Marianna brauc uz daudzām Latgales baznīcām, glezno svētbildes uz vietas. Citās baznīcās viņa restaurē jau esošus mākslas darbus. Visur viņa tiek uzņemta kā gaidīts ciemiņš. Marianna atzina, ka Latgalē pasauli ieraudzījusi no citas puses un sastapusi daudzus gaišus cilvēkus. Marianna strādā pie vairāk kā 50 darbiem baznīcās, veic arī restaurācijas darbus St. Pēterburgas un Ukrainas dievnamos. Par šo savu darbu virzienu Marianna ir teikusi, ka gleznošana ir jūtu ielikšana krāsās. Gleznojot Kristu, pats galvenais ir viņa seja un skatiens. Darbs baznīcās prasīja arī lielu piesardzību un slepenību.

Tā pamazām tiek pelnīti līdzekļi būvniecībai, un 1960. gadā Mariannas Peilānes ģimene vienā no visskaistākajām vietām Saulkrastos – augstajā jūrmalas kāpā, Kalnu ielā, kur aiz priedēm lejā Pēterupe vienojas ar jūru, ir māju jau tiktāl uzcēluši, ka tajā var dzīvot pastāvīgi.

Saulkrastos savas vasaras pavada daudzi inteliģenti, izglītoti cilvēki gan no Maskavas, gan Ļeņingradā (šodien St.Pēterburga) u.c. Tie bieži ciemojas pie māksliniekiem. Vairākas vasaras Kalnu ielā 15 pavada bērnu grāmatu rakstniece no Maskavas Ļubova Vorobjova. Pateicoties šīm draudzīgajām attiecībām un savstarpējai cieņai, Marianna ceļo uz Ļeņingradu, Maskavu, Baikālu, uz Samarkandu. Arī tur viņa glezno, skicē redzēto.

Mājā labprāt pulcējas un vasaras pavada arī izcili mākslas ļaudis no Rīgas: gleznotāja Lidija Auza, mākslas zinātniece Tatjana Suta. Septiņpadsmit vasaras Peilānes un Šveides mājā nodzīvo profesors gleznotājs Eduards Kalniņš ar sievu gleznotāju Ritu Valneri un viņu meitu. Visus šos cilvēkus piesaista Mariannas un Vladislava vienkāršība, sirsnība, strādīgums, redzesloka plašums, asprātība un dzirkstošais humors.

Pieprasījums pēc abu mākslinieku gleznām pamazām kļūst arvien plašāks. Saulkrastieši un mākslinieku paziņas zina, ka pie Mariannas un Vladislava var iegādāties darbus labai dāvanai. Katrs pircējs tiek laipni sagaidīts ar kādu cienastu un sirsnīgām sarunām. Tā abu mākslinieku darbi ir nonākuši daudzās iestādēs, mājās gan Saulkrastos, Rīgā, Madonā, Jēkabpilī un daudzviet Latvijā.

Vēlāk māksliniece Marianna Saulkrastus nosauc par savu un vīra Vladislava mākslas darbu dzimteni.

Lai aizņemta ar materiālām rūpēm, Marianna arvien cenšas dzīvi ap sevi padarīt skaistāku. Dārzā līdzās augļu kokiem viņa stāda dažādas puķes. Viņas dārzā aug brīnišķīgas rozes- visdažādākos toņos, smaržīgas, skaistas, stipras. Pie pagaidu mājiņas tiek dēstītas puķes kā vecmāmiņas dārzā: flokši, lilijas, peonijas, magones, neaizmirstules, dievkociņš, margrietiņas un vēl, un vēl… Un tas viss smaržo… un pašos skaistākajos brīžos Marianna šīs puķes glezno.

Marianna nav svešiniece arī plašajai radu saimei. Kaut arī pašai savu bērnu nav, viņa rūpējas par visiem brāļu, māsas un māsīcu bērniem. Saulkrastos ir gaidīti visi un, ja vien iespējas atļauj, netiek liegts arī materiāls atbalsts.

Vladislavs ģimenē ir it kā neredzams centrs, ap ko griežas visi mājas notikumi. Viņa jūtīgums, sirsnība un atvērtība dāvā tik daudz jauku brīžu visiem, kas ciemojas. Anekdotes, īsti dzīves notikumi, izklāstīti ar humoru, aizņem sarunu laiku, atbrīvo no ikdienas smaguma. Viņš prot uzmundrināt ar pamācībām, kā dzīvot šajā sarežģītajā pasaulē.

Mākslinieku sasniegumi, darbu vērtība

Mariannas Peilānes neatlaidīgais darbs vainagojas ar panākumiem, māksliniece 1968.gadā tiek uzņemta Mākslinieku savienībā. Dzīvesbiedrs Vladislavs Šveide par Mākslinieku savienības biedru kļūst 1973. gadā.

Vladislavs Šveide glezno akvareļu un eļļas tehnikās, tā top jūras ainavas, zvejnieku dzīves ainas, Vecrīgas un dzimtā novada – Latgales – skati, klusās dabas. Ir arī darbi preses grafikas tehnikā. V.Šveides eļļas gleznās smalkas, tīras un skanīgas krāsu nianses apvienotas ar satumsinātu, saspringtu kopnoskaņu, sabiezinātu faktūru.

Kopš 1958. gada mākslinieks piedalās izstādēs. Ir bijušas vairākas personālizstādes: Ludzā 1967. gadā, Jēkabpilī 1975. gadā, Jūrmalā 1976. gadā un Saulkrastos 1984. gadā. Kopā ar dzīvesbiedri Mariannu Peilāni tiek veidota izstāde Madonas rajonā 1984. gadā.

Sešus gadus pēc V.Šveides nāves, 1984. gada 11. augustā Saulkrastos, tiek veidota viņa piemiņas izstādē Rīgā (1990.gadā).

Mākslinieka Vladislava Šveides darbi atrodas Ludzas Novadpētniecības muzejā, Valsts mākslas muzejā Rīgā, Krievu mākslas muzejā Ļeņingradā, Tretjakova galerijā Maskavā un ārzemēs – Vācijā, Venēcijā, Vīnē, Marseļā, Ganā.

Marianna Peilāne glezno galvenokārt klusās dabas un ainavas; īpašu popularitāti gūst ar ziedu gleznojumiem. Glezno pasteļu, akvareļu un eļļas tehnikās. Glezno tumši, ar precīzi izvērstiem krāsu akcentiem, lielu nozīmi piešķirot gleznas virsmas apstrādei un faktūru ritmiem, izmanto līniju kontūrējumu. Arī Marianna Peilāne kopš 1958. gada piedalās izstādēs: 1969., 1977. un 1988. gadā notiek personālizstādes Madonā; 1977. un 1982. gadā personālizstādes Jēkabpilī. 1977. gadā izstādes Meirānos, Vestienā, Ērgļos. Diemžēl Saulkrastus māksliniece nav pagodinājusi ar savu personālizstādi.

Intervijā Veltai Strazdiņai uz jautājumu, kā ir dzīvot un strādāt kopā diviem māksliniekiem, Marianna Peilāne atbild: „Mums, diviem māksliniekiem, mūžu kopā dzīvojot, ir bijis ļoti interesanti. Bet mēs bijām savā mākslā pretēji, un tādi nu paliekam: viens – gaišos toņos savu mākslu apliecinošs, otrs – tumšajos. Man kāds vēlāk saka, ka tumšie rodoties depresijā… Man šķiet: radošais talantīgais gars atradis jaunu, vēl nebijušu izteiksmi, ka tas ir liela mākslinieka pretspēks ierastībai /prasīt pēc saulainības/; mēs saulainību nekad neizjustu tik spilgti, ja nebūtu pretējā – tumsas ar saviem pelēkajiem, tumšajiem toņiem, kas izceļas, ja pavīd gaismas strēles…”

Marianna Peilāne mirst 1996.gada 15.jūlijā Saulkrastos. Abi mākslinieki apglabāti Rīgas Meža kapos Mākslinieku kalniņā.

Novadpētniecības speciāliste Dagnija Gurtiņa