No 17. līdz 31. janvārim būs apskatāma fotovēsturnieka Pētera Korsaka fotoizstāde “Neraudi, ja nepārnākšu”.
Fotoizstāde ir vēsturnieka liecība par tā laika notikumiem.
Pēteris Korsaks ir janvāra barikāžu dalībnieks ar piemiņas zīmi Nr. 333.
Kultūras fonda Spīdolas fonda pirmais stipendiāts Latvijā (1988.g.), Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris.
Kad sākās barikādes, viss lielais muzeja (Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs) kolektīvs iekļāvās barikāžu aizstāvju rindās. Doma muzejā ierīkoja ēdināšanas punktu ar maizītēm, tēju un kafiju. Mani direktore Klāra Radziņa norīkoja dežurēt Doma baznīcā, sekot līdzi kārtībai un uzraudzīt altāri, jo nekas netika noņemts vai noslēpts. Tā diennaktīm turpinājām dežurēt, turpat nosnaudāmies, nāca cilvēki un arī atpūtās. Beigās sapratām, ka ilgi tādā režīmā neizturēsim, un sākām dežurēt uz maiņām. Brīvajā laikā devos fotoekspedīcijās dokumentēt notiekošo. Kā tiek aizsargāta ar smago tehniku Ministru padome, Saeima, sakaru centrāle, televīzijas centrs Zaķusalā.
Runājos ar cilvēkiem. Cilvēkos bija cieša pārliecība, ka mēs izturēsim un nosargāsim savu valsti. Var tikai pabrīnīties, no kurienes visos bija radusies tāda pārliecība – ar kailām rokām stāties pretī tankiem. Dienas un naktis bija sajukušas, mēs viens otram jautājām, kāda šodien diena. Sajūta, kad bija jādodas uz dežūru, atvadoties no tuviniekiem, – it kā dotos uz fronti. Kas būs? No Juglas ar tramvaju braucot, varēja izdomāties domu domas, kas notiks, bet, tikko iegāju Vecrīgā, satraukums uzreiz pārgāja un likās, ka esi drošībā.
Barikāžu laikā tiku saticis gadiem neredzētus draugus, kolēģus fotogrāfus, arī kinooperatorus, kā arī aktierus, rakstniekus, politiķus. Barikāžu laiks saveda mūs kopā arī ar latviešu trimdas jaunatni, tiem, kas pirmie bija ieradušies Latvijā. Viens no maniem draugiem bija Kārlis Freibergs. Radīja avīzi angļu valodā par notikumiem Baltijā. Viņš palika dzīvot un strādāt Latvijā uz visiem laikiem, dzīvo laukos ar kuplu ģimeni.