Sena latviešu daina aicina bērnus Ziemassvētku rakstītās kamanas sagaidīt basām kājām, bet, ja esi audēju kopas “Kodaļa” un lietišķās mākslas studijas “Krustaines” dalībnieks, tad par basām kājām sūdzēties nav iemesla. Saulkrastu kultūras nama “Zvejniekciems” divās telpās ik nedēļu notiek aktīva rosība. Kamēr viena sēž pie stellēm un darina skaistu galda segu, tikām otrai pirksti veikli groza adatas un skat, jau tapušas siltas zeķes un cimdi.
Abās studijās līdzdarbojas 20 dalībnieku, taču aktīvas ir apmēram 10 dāmas, kuras tiešām regulāri un mērķtiecīgi nāk, mijiedarbojas un veido krāšņus rakstus. Rokdarbniecēm kopā sanākšanas trešdienās, ceturtdienās, savukārt audējas nāk rindas kārtībā, lai katrai būtu iespēja tikt pie stellēm. “Audēji ir kā introverti, kas strādā pa vienam individuāli. Rokdarbniecēm gan patīk darbošanās bariņā, kad var apmainīties jaunumiem, idejām un padomiem,” stāsta abu grupu vadītāja Asnate Grēve. Asnate savu zināšanu pamatus apguvusi jau skolas laikā. Atnākot uz audēju kopu, daudz zināšanu devis meistars Ziedonis Skrīvelis. Vēlāk papildu zināšanas ieguvusi arī Mākslas un mediju tehnikumā. Pārējās dāmas zināšanas iegūst darbībā, daloties zināšanām, braucot pieredzes apmaiņās un klausoties Asnates ieteikumos.
Vienā no telpām izvietotas mazās stelles jostām un 7 lielās stelles. Pie vienām sēd audēju kopas jaunākā dalībniece Ilze, kurai klēpī sēž jaunā paaudze, kas ziņkārīgi pēta mammas darbu stellēs. Top linu galda celiņš.
Darbošanās audēju kopā šķiet kā tāda meditācija – sēdi pie stellēm, rūpīgi laid cauri diegus un top raibs audums, taču izrādās, ka pirms tam jāiegulda liels darbs un jāveic precīzs aprēķins. Noder ne vien tradīciju zināšanas, bet arī matemātikas un pat fizikas zināšanas. Vispirms audējas uz speciālas iekārtas izvelk “bizi” – tiek izvilkti velku diegi, kas stellēs veido pamatu. Pirms tam ir jāaprēķina, jāzina, cik plats būs audekls, no kāda materiāla, tad izvēlas stelles, visus rīkus. Pēc izrēķināšanas tiek vilkti diegi uz tādas kā spoles. Ja bizi pareizi sapin, noņemot diegus no tītavas un ieliekot stellēs, katrs diegs jau atrodas savā vietā, tas nekrustosies ar citiem diegiem stellēs.
Arī pašas stelles atšķiras – Saulkrastu kultūras namā ir 2 trizuļu stelles, kas ir senākais tips Latvijā, pārējās ir sviru stelles, kurām mehānisms ir sarežģītāks, taču tās var precīzāk noregulēt, ar tām vieglāk strādāt un ir mazāk pakļautas nejaušībām.
Saviem darbiem dāmas izmanto dažādus materiālus, pamatā linu, vilnu, kokvilnu. No tiem top visdažādākie darbi, kas prasa gan lielu rūpību, gan mazliet viegluma. Asnate stellēs darina audeklu Dundagas lībiešu brunčiem, citās stellēs kāda atstājusi tā saucamo “lupatnieku” audeklu, ko parasti izmanto grīdas celiņiem. Tas ir arī darbs, ar ko parasti sāk apgūt audēju prasmes.
Kad vaicājam, kādi darbi ir tapuši, saraksts top nudien garš – paklāji, segas, galdauti, jostas, brunči, šalles, kapučšalles, lakati, lāpītie lakati, gobelēni, adītas gan zeķes, gan cimdi, no pērlēm veidotas apkaklītes, brošas un rokassprādzes, pamēģināts arī māls, veidojot traukus, veidoti puzuri, pašas krāsojušas dziju un tā varētu turpināt vēl un vēl. Ne velti Kodaļas un Krustaines darbus ik pa laikam iespējams skatīt izstādēs novadā un citviet Latvijā. Šobrīd izstāde apskatāma Saulkrastu novada bibliotēkā.
Īsi pirms trešās Adventes viesojoties pie čaklajām rokdarbniecēm, klausāmies asprātīgajos un jautrajos Ligitas Skudras, Maijas Gailītes, Ainas Karpas un Ingas Kārkliņas stāstos. Dāmas lepni rāda savus darbus un viņu acīs mirdz dziļš prieks – tāds, ka pat aklais spēj manīt, cik daudz gandarījuma un atslodzes dod šāda radoša darbošanās. Un ja no tās var iegūt arī kādu labumu – ko gan cilvēks var vēlēties? Viena savus darbus tirgo tirdziņos, cita apdāvinājusi visus radus un draugus, bet vēl kādai tā ir atslodze no ikdienas darbiem – atpūšas prāts un ģimenei ir silti apģērbi.
“Šobrīd mūsu jaunākais projekts – mēs pētām tamborētās mežģīnes, ko kādreiz lika dvieļu galos. Šodien šādus dvieļus vairs nelieto, bet mēs šādas tamborētās mežģīnes liekam galdautu malās. Tieši tādos galdautos, ko pašas ikdienā lietojam,” rāda dāmas.
Ja kādam rodas interese šādi darboties, lietišķās mākslas grupas ir atvērtas ikvienam. Dalībnieces palīdzēs apgūt gan sākumiemaņas, piemēram, uzvilkt diegus stellēs, gan arī palīdzēs ar idejām jaunu darbu tapināšanā. Kopā ar rokdarbniecēm būs iespēja ne vien izmēģināt prasmes adīšanā, bet arī tamborēšanā, pērļošanā, izšūšanā, šūšanā u.c.
Šajā Ziemassvētku gaidīšanas laikā rokdarbnieču un audēju darinātie darbi kļūst īpaši nozīmīgi – tie saglabā tradīcijas un ienes siltumu un mājīgumu mājās. Katra adīta zeķe, austs galdauts vai tamborēta mežģīne nes sevī ne vien rūpīgu darbu, bet arī dvēseles siltumu, ko svētku laikā vēlamies dāvāt citiem. Varbūt arī mēs šogad varam sagādāt Ziemassvētku brīnumu – izmēģinot ko jaunu un radot īpašu dāvanu saviem mīļajiem?
