Saulkrastu pilsētas Pabažos ar savām meitām un vecākiem dzīvo Tatjana. Viņas ģimene ir viena no daudzajiem, kas bēg no Ukrainā notiekošā kara, taču pirmā, kuras mazulītis ir dzimis šeit un reģistrēts Saulkrastu novada dzimtsarakstu nodaļā.
Tatjanas ģimenes ceļš no Ukrainas Doņeckas pilsētas bijis sarežģīts. Sieviete gaidībās, pie rokas četrgadīgā meita, blakus vīra atbalstošais plecs. Nonākot Rīgā Kaļķu ielā esošajā Ukrainas bēgļu centrā, kā atbalsta punkts tika norādīts Saulkrastu novads, kur pavasarī Tatjanas ģimene atrada patvērumu Minhauzena undā.
Tā kā izmitināšana šajā viesnīcā bija paredzēta vien līdz vasaras tūrisma sezonas sākumam, nācās meklēt jaunu mītni un to atrada ar viesnīcas darbinieces Gunas atbalstu – no vasaras ģimene dzīvo vienā no Saulkrastu Pabažu mājām.
“Mums Saulkrastos ļoti patīk, te ir skaista daba, blakus plaša jūra, svaigs, tīrs gaiss. Varbūt klimats šeit ir mazliet vēsāks, bet pamazām pierodam. Priecē, ka apkārt esošie cilvēki atbalsta un vēlas palīdzēt, ko ļoti novērtējam,” stāsta Tatjana. Vasarā ģimene izbaudīja Saulkrastu piedāvāto kultūras dzīvi, taču nu ikdiena tiek veltīta mazuļa aprūpei.
Mazulīti mamma nosauca par Milenu, un vecākā meitiņa Veronika mazo māsiņu bezgala mīl. Meitu tētis šobrīd atrodas Latvijā, taču viņam drīz beigsies iedotā atļauja uzturēties Latvijā, tāpēc var nākties meklēt alternatīvus risinājumus, lai ģimene varētu palikt kopā. “Vīrs mums ir liels atbalsta punkts, un man ir svarīgi, lai mēs būtu kopā,” domīgi piebilst Tatjana.
Kad jautājam par nākotnes plāniem, Tatjana skumji atbild: “Šī brīža situācija iemācīja, ka lielus nākotnes plānus nevaram kalt. Šobrīd izdzīvojam katru dienu. Esmu mājās ar mazuli, ejam pastaigās ar abiem bērniem, jo vecākā māsa arī ir mājās. Mums nav, kur atgriezties, tāpēc ceram iekārtoties uz dzīvi Latvijā.”
Foto: Pēteris Gertners/ Saulkrastu novada pašvaldība