Piektdien, 3. novembrī, ar Saulkrastu novada pašvaldības, Saulkrastu un Skultes evanģēliski luteriskās draudzes un Dieva Žēlastības Romas katoļu draudzes atbalstu pirmo reizi novada vēsturē notika Lūgšanu brokastis.
Desmitos no rīta Sējas kultūras nama zāle bija saposušos, līksmu ļaužu pilna. Jau daudzus gadus pasākumu “Lūgšanu brokastis” rīko valstis, kas apzinās sevi piederam kristīgai pasaulei, un kopš 2005. gada arī Latvijā. Sākotnēji šīs tradīcijas iniciators bija ev. lut. baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, bet, pasākumam kļūstot plašākam, ir izveidota Rīcības un Goda komiteja. Latvijā “Lūgšanu brokastis” notiek ik gadu novembra pirmajā piektdienā.
Lūgšanu brokastu sarīkojumu atklāja un vadīja draudzes ansambļa dziedātāja Madara Celma un draudzes loceklis, humorists un dziedātājs atraktīvais Horens Stalbe. Baznīcas ērģelnieces Beatas Gekas klavierpavadījumā Madara nodziedāja “Ved mani Dievs un manas gaitas svētij…” Tad likās, ka Viņš ir starp mums visā savā godībā.
Emirētais bīskaps Pāvils Brūvers sveica brokastu saimi un pastāstīja par “Lūgšanu brokastis” tradīcijas aizsākšanos: “Pasākums ir veidots tā, lai cilvēkus ar atšķirīgu pieredzi no dažādām konfesijām, politiskajām partijām un nacionalitātēm vienotu augstākajām un cēlākajām Rietumu civilizācijas garīgajām, morālajām un ētiskajām pamatvērtībām. Pirmās Lūgšanu brokastis notika 1952. gadā ASV galvaspilsētā Vašingtonā, kad valsts vadītāji saprata, ka ar labklājību vien pēc Otrā pasules kara nodarītā lielā posta nespēs risināt izaicinājumus sabiedrībā, un sanāca kopā brokastīs, lūdzot Dieva svētību valstij, gūstot savstarpēju uzticēšanos, atbalstu un gudrību. Tolaik ASV prezidents bija Harijs Trūmens.” Tika uzsvērta Dieva svētības neizmērojamā nozīme katra cilvēka un valsts dzīvē. P.Brūvers aicināja domāt un lūgt par dažādiem Latvijas aspektiem – par karavīriem miera misijās Ukrainā un citur, par bāreņiem un vardarbībā cietušiem bērniem, par sociālajiem sabiedrības un izglītības darbiniekiem, vietējiem un valsts vadītājiem, kā arī par ikvienu no mums. Pēc emir. bīskapa uzrunas droši vien katra sirdī “iegūla” dziesma “Māci man ticēt, Kungs! Māci man lūgt!”
Brokastniekus uzrunāja arī Saulkrastu novada domes priekšsēdētājs Normunds Līcis, Nacionālo bruņoto spēku militārais kapelāns, virsleitnants Ilmārs Kravalis un Saulkrastu/Skultes draudzes mācītājs Ivo Pavlovičs. Mācītājs pateicās visiem, kas ar Dieva svētību kuplā skaitā bija ieradušies uz pasākumu: “Liels paldies Sandrai un Jānim Gulbjiem, bez kuru aktīvās darbības “Lūgšanu brokastis” nemaz nebūtu notikušas. Paldies tām čaklajām rokām, kas ar Dieva svētību brokastis sarūpēja un gādāja par viesu labsajūtu. “Svētij, Kungs, tās dāvanas, ko no augšienes mums dodi, svētij mūsu lūgšanas, mūs uz pateicību modi. Lai Dievs jūs svētij un pasargā.”
Kopīgie ienākumi no dalībnieku maksas tika ziedoti Zvejniekciema jauniešu ūdens sporta kluba attīstībai. Kluba dibinātāja Aiva Zumente un trenere Egita Lubiņa pateicās par dāsno devumu un pastāstīja par savu sirds darbu ar bērniem un pusaudžiem, par sajūtām, esot vienam mazā laiviņā tālu jūrā. Nevar nepieminēt, ka uz katra galdiņa katram dalībniekam bija nolikta balta svecīte un maza papīra laiviņa. Laiviņas (pavisam 101!) bija salocījis kāds airētājs vai burātājs un katrai izvēlējies nosaukumu, piem. AĢE, MUMBAY, GRACE, VĒJIEM LĪDZI utt.
Ļoti interesants bija divu kungu stastījums par to, kā viņi atraduši ceļu pie Dieva, par Dieva svētību un cerībām personīgajā dzīvē.
Aldis Kalniņš stāstīja: “Es sāku lasīt Bībeli un atklāju, ka Dievs mani mīl tādu, kāds es esmu. Tas man sākās ar suni. (smej) Suns ir mans draugs un sargs, ir man paklausīgs, gaida mani mājās. Dažreiz gan suns kaut ko sagrauž, saplēš, izvārtās kādā smirdoņā, un tas man, protams, nepatīk. Neskatoties uz to, es tomēr mīlu savu suni. Dievam arī nepatīk viss, ko mēs darām, bet Viņš mūs tomēr mīl. Es katru dienu sāku ar lūgšanu un katru dienu beidzu ar lūgšanu un pateicos par katru dienu, ko dāvājis man Dievs. Alleluja!”
Ints Jurkevičs (56 g. v.) dalījās savā stāstā:”Es biju enerģisks uzņēmējs, gribēju būt bagāts un tāds biju, gribēju būt laimīgs un tāds biju (ir brīnišķīga sieva un divas meitas), bet savas trakulīgās dzīves un uzdzīves iespaidā 50 gadu vecumā 2016. gadā no spēcīga, bagāta “veča” pēkšņi kļuvu bezspēcīgs invalīds sievas aprūpē. Mikroinsults mani “piekala” pie gultas un ratiņkrēsla. Bagātība un vara – ko tas nu līdzēja!? Kur liela nauda, tur arī lielas problēmas. Dzīvoju ērtu, sev izdevīgu dzīvi, pīpēju zāli, dzēru “šmigu”, klenderēju pa bāriem un krogiem utt. Kad man ieteica sakārtot attiecības ar Dievu, es smējos – tas nav man! Un tad Ķīpsalā, kadā Dievkalpojumā, kurā sludinātājs no Anglijas, rokas metādams, skraidīja pa skatuvi un tik dedzīgi stāstīja par Jēzu Kristu, ka bija nosvīdis cauri slapjš, notika brīnums. Tas angļu sludinātājs mani tā ietekmēja, ka es sāku meklēt ceļu pie Dieva. Es negribēju atlikušo mūžu sēdēt ratiņkrēslā. Tagad lasu Bībeli katru dienu, katru svētdienu piedalos Dievkalpojumā un esmu pat Skultes draudzes priekšnieka vietnieks. Esmu atguvis garīgo un fizisko (ne 100%) līdzsvaru, nodibinājis savu nekustamo īpašumu aģentūru, pats vadu auto, lēnām staigāju. Cilvēcība, miers un paļāvība Dievam dod neticamu spēku un pārliecību, ka ir iespējams tikt galā pat dzīves vissarežģītākajos brīžos. Liels atbalsts man ir mana sieva Iveta. Mēs kopīgi lūdzam Dievu un esam laimīgi.” It kā apliecinot Inta piedzīvoto, mācītājs Ivo un Aivars Lapšāns nodziedāja “Mūsu Tēvs, Kungs, lai notiek tavs prāts! Tavās brūcēs es esmu dziedināts.”
Brokastlaika beigās visi dalībnieki vienojās lūgšanā “Mūsu Tēvs debesīs” un nodziedāja Latvijas himnu.
DIEVS SVĒTĪ LATVIJU.
Lūgšanu brokastīs piedalījās un par tām stāstīja Latvijas un ASV pilsone Laima Dzene
