Noslēdzot pirms 110 gadiem iznākušā laikraksta ’’Auseklis’’ publikāciju 1913.gada 16.februārī (28.februārī pēc jaunā stila), tā autors ar pseidonīmu “Jūrmalnieks” no jūras satiksmes apraksta pievērsies sauszemei un lauksaimniecībai.
“Zemes virskārta Neibādē ir – balta un sarkana smilts ar plānu kārtiņu melnzemes, izņemot Pēterupes un Ķīšupes skaistos līčus, kuros ir dzeltenais un baltais māls. Pēdējo vietējie iedzīvotāji lieto priekš dzīvokļu balsināšanas. No visiem zemes augļiem labāk izdodas rudzi un kartupeļi, bet tā kā aramās zemes ir maz, tad tos pašus var izaudzēt tik pašu vajadzībām. Lopkopību arī nevar pacelt, lai gan tā būtu īsti ienesīga, jo pļavu un ganību pie mājām nemaz nav, un tagad jau 20 gadi, kamēr muižas robežās nevienu kustoni nav brīv laist, pat par naudu ne (agrāk ganības bija visiem zvejniekiem par velti). Bez sīkgruntniekiem un rentniekiem visā Neibādes apkārtnē ir daudz bezzemnieku, tā saukto vaļinieku, kuri nodarbojas ar zveju un dažādu amatniecību un dzīvo gan pie saimniekiem kā īrnieki, jeb, kas ir turīgāki, ir uzcēluši paši savas mazas mājiņas, ņemdami grunts gabalus gan no muižas, gan no saimniekiem uz dzimtas nomu.’’
Jāpiebilst, ka barons Augusts III Frīdrihs fon Pistolkorss, kura vecāki viņa īpašumā 1855.gadā nodeva Kolceni (Bīriņu muižu) un Pētera kapelu (Pēterupi un kā tās sastāvdaļu – arī Neibādi) bija ne vien aizrautīgs jaunāko dārzkopības tehnoloģiju piekritējs, rakstīdams ,,dārzkopībai jānotiek racionāli, saskaņā ar pieredzi un progresu, tai jābūt tādai muižas nozarei, par kuru nebūtu nekādu šaubu, ka rezultāts būs spīdošs’’, bet arī attīstīja lauksaimniecību un īpaši lopkopību Bīriņu muižā. Tas bagātīgi atspoguļojas viņa piezīmēs, kur lasāms gan par 1868.gada sausās vasaras postījumiem, gan patiesa prieka pilns 1870.gada 7.maija ieraksts:,, Brīnišķīgs auglīgs pavasaris. Skaisti lauki!’’
Toties Neibādei acīmredzot bija lemts pretējs process – uz liesās jūrmalas zemes izvietoto zemnieku sētu vietā ierīkot vasarnīcas. Tā 1875.gada piezīmēs Augusts fon Pistolkorss raksta: “Mans mīļākais plāns par kūrorta iekārtošanu sāk īstenoties. Tam tiek pievienota Sillekees zemnieku sēta, kuras pārbūvētā dzīvojamā māja un skaistais zemes gabals atrodas populārā apvidū un gaida peldviesus. Tiek projektēti arī skaisti apstādījumi.’’
Tāpēc nav pārsteidzoši, ka ap 1893.gadu, ja varam ticēt rakstam ,,Auseklī’’, Neibādē tika aizliegta lopu ganīšana.
Zemnieku sētām turpretī tiek atvēlēta piemērotāka zeme. ,,Pusceļā (uz Kolcenes – Neibādes ceļa – aut.) labā vietā uz auglīgas zemes tiek dibināta zemnieku sēta Waldheim’’, rakstījis Augusts fon Pistolkorss. ,,Tās platība sasniedz 150 pūrvietas aramzemes. Tur tiek projektēta arī barjera, lai no ieņēmumiem nodrošinātu privāta ceļa uzturēšanu.’’
