“Pirms pāris gadiem lasīju, ka kāds jaunāko klašu skolnieks uz jautājumu “Ko Tu zini par 1991.gada barikādēm?” bija atbildējis: “Tas bija laikā, kad senie latvieši sēdēja pie ugunskuriem un ēda sviestmaizes.”
Ir pagājuši trīsdesmit divi gadi. Šobrīd 1991.gada janvāra barikāžu jaunākie pilngadīgie dalībnieki jau ir pārkāpuši piecdesmit gadu slieksni. Tikt nodēvētiem par senajiem latviešiem šķiet neparasti, tomēr jāpiekrīt, ka ne tik senā vēsture, ja par to ikdienā nerunā, izplēn ātri, atmiņas apaug ar mītiem, gadsimtu liecības saplūst… un tad nav nekāds brīnums, ka vēstures stāstā atrodam ’’senlatviešus pie barikāžu ugunskura’’.
Esmu uzaugusi padomju laikā. Bērnībā septiņdesmitajos gados Kurzemē mēs lasījām meža zemenes gar cirptu eglīšu dzīvžogu, kas veda uz skaisti iekoptiem brāļu kapiem, gājām mellenēs pa taciņu gar sūnās ieaugušiem vienkāršiem akmens krustiem meža biežņā, ļaudis mēļoja, ka tie esot “vācu kapi”. Bija pagājuši tikai trīsdesmit gadi kopš kara beigām, bet mums, bērniem, tā šķita kā tāla senvēsture. Skolas laikā obligāta tā laika sabiedrisko pienākumu daļa bija kara veterānu apmeklējumi. Stīvi un oficiāli viņi sēdēja ar saviem apbalvojumiem vai ordeņu lentītēm pie krūtīm, klausījās mūsu dzejoļus, dziesmiņas un stāstīja, ka mūsu galvenais darbs ir “čakli mācīties, lai visā pasaulē būtu miers”.
Un te nu mēs bijām! – gandrīz pieauguši, – un 1991.gada 13. janvārī rīta agrumā pa radio izdzirdējām ziņu, ka tanku kāpurķēdes Lietuvas galvaspilsētā Viļņā saplosījušas mūsu līdzcilvēkus. Tā pati vara un ideoloģija, kas sludināja mieru! Tās pašas izkurtējušās varas jau sen uz mūsu senču asarām un sviedriem dibināto kopsaimniecību tehnika dzina uz Rīgu barikāžu materiālu – betona blokus, šķembas, metālu, dzeloņstieples, autobusi veda cilvēkus, kas ar kailām rokām bija gatavi iestāties pret rupju pārspēku, pret liekulību, pret aizliegumu runāt patiesību, par savu brīvību, dzimto valodu un Latviju. Barikāžu dalībniekiem savulaik izsniedza piemiņas zīmes. Tomēr es nekad negribētu, ka es un mani vienaudži, kas janvāra barikāžu laiku atceras kā saviļņojošu un vienlaikus baisu nedēļu savā, toreiz teju divdesmit gadus sasniegušo jauniešu dzīvē, tagadējo skolēnu un bērnu acīs kļūst par tādiem kā staigājošiem pieminekļiem. Tāpēc ugunskurs, tēja un sviestmaizes patiesībā joprojām ļoti iederīgi stāstiem par barikāžu laiku. Par to, ko mēs, mūsu vecāki un vecvecāki toreiz piedzīvojām, vēlamies dalīties sarunās pie ugunskura”, stāsta un aicina Saulkrastu novada kultūras centra krājuma glabātāja Ilva Erkmane.
21.janvārī laukumā pie kultūras nama “Zvejniekciems” aicinām barikāžu dalībniekus un visus, kas vēlas dzirdēt dzīvas barikāžu laika atmiņas! Apzinoties, ka daudziem barikāžu dalībniekiem aiz muguras jau krietna gadu nasta, nodrošināsim jums iespēju pie ugunskura ērtāk apsēsties vai sasildīties kultūras namā, kad vien vēlēsieties.
Satikšanās pie ugunskuriem, tējas un sviestmaizēm plānota no plkst.16.30.
Plkst. 18.00 Zvejniekciema kultūras namā tiks rādīta režisora Viestura Kairiša filma “Janvāris”. Arī pats režisors janvāra barikāžu notikumu laikā bija gandrīz 20 gadus vecs (dzimis 30.janvārī), un ir atzinis, ka filmas gaisotne veidota, iedvesmojoties no autobiogrāfiskām tā laika atmiņām un sajūtām.
Filmas ,,Janvāris’’ kontekstā mums ir īpašs aicinājums uz tikšanos un filmas noskatīšanos ierasties tos, kam šobrīd ir 19 un 20 gadu, kā arī tos, kuri 1991.gada janvārī bija 19 un 20 gadus veci un atradās uz barikādēm. Garantējam jauniešiem tikšanos ar vismaz trim ,,senajiem latviešiem’’!