Kultūras namā “Zvejniekciems” notiks Sandras Brīnumas piemiņas koncerts

Klausītāju uzmanību viņi abi ar dzīvesbiedru izpelnījās pagājušā gadsimta deviņdesmitajos. Divi Brīnumi. Sandra un Andris. Tas bija viņu ģimenes uzvārds, bet duets nesa Sandras vārdu. 1992.gada “Mikrofona” aptaujā “Sandra” parādījās gada noslēguma koncertā uz skatuves, un solistes aizkustinošā vienkāršība un vieglums, kas izskanēja dziesmās, populārā radio raidījuma “Mikrofons” redakcijā bija sanesuši ne mazums klausītāju vēstuļu. Tas bija laiks, kad katra atdotā balss nozīmēja pasta kastītē iemestu vēstuli, kad dziesmas vēl ierakstīja magnetafona kasetēs, bet savu personīgo tā laika “YouTube kanālu” varēja sagatavot, televīzijas raidījuma laikā nospiežot videomagnetafona pogu un mīļāko dziesmu ierakstot videokasetē, lai to noskatītos, kad vien sirds vēlas. “Mikrofona” aptauja tolaik bija “Muzikālās bankas” priekšgājēja, un redzot “Sandru” uz skatuves, saulkrastieši zināja – mūsējie! Un tālu tikuši!

Latvija nesen bija atguvusi neatkarību, sadzīves grūtību vēl bija daudz un sabiedrība ilgojās pēc viegluma un bezrūpības. Sandra Brīnuma dziedāja par dzīvi. Atskaņotās dziesmas, visbiežāk ar viņas mūziku un vārdiem, pauda dueta radošo attieksmi pret ikvienu dzīves situāciju. Tā bija ballīšu un brīvā laika mūzika, kurā ik pa laikam ieskanējās arī satīrisks skatījums uz visu jauno, kas ienācis mūsu sadzīvē un politikā. Un dažkārt arī romantika ar pirms trīsdesmit gadiem pausto “Vēji aizpūš gadus…” Kādi tie būs, Sandra vēl nezināja, arī to, ka slimība dienu pēc dienas atņems dārgāko, kas viņas radošajā dzīvē bija – balsi. Un pēc tam – arī viņu pašu, – gan mīlošajam vīram, gan mūzikai.

Naktīs zilie zvaigžņu rati, par kuriem Sandra dziedāja deviņdesmitajos, rāmi apspīd viņas piemiņas vietu Saulkrastu kapsētā. Bet vēl arvien skan viņas dziesmas, kuras tālāk jau nes Andra Brīnuma un Andra Rogas radošā apvienība, joprojām piemiņai saglabājot duets “Sandra” vārdu.