Otrā pasaules kara laikā, neilgi pirms Sarkanarmijas ienākšanas Rīgā un “sarkanās miglas” izplatīšanās Latvijā, Dzelzgalvju ģimene – tēvs Nikolajs un māte Daina ar četriem maziem bērniem (Inti, Jāni, Rūtu, Gitu) uzkāpa uz kuģa un devās bēgļu gaitās. Jānītim toreiz bija četri gadiņi. Vispirms dzīve kā daudziem latviešiem – pārvietoto personu nometnē Vācijā (tur piedzima pastarītis Andrejs), pēc tam Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Jaunajā pasaulē Jānis Dzelzgalvis kļuva Džons Delgalvis. No uzvārda pazuda burts “z”, jo amerikāņiem to grūti izrunāt.
Pēc vidusskolas beigšanas Džons Delgalvis dienējis amerikāņu armijā. Pēc dienesta deviņus gadus strādājis policijā, patruļdienestā. Džonam paticis zīmēt un atklājies, ka viņam uz to ir ķēriens un ilgus gadus, uzlabojot foto robotus, zīmējis noziedznieku portretus. Džons darbu darījis godprātīgi, ar lielu atbildības sajūtu, par ko saņēmis valdības atzinību un apbalvojumus.
Strādājot policijā, viņš ir izmantojis izdevību bez maksas apgūt zīmēšanu un glezniecības pamatus vienā no vecākajām mākslas skolām (>150 g.v.) Longailandā (Long Islad). Katru nedēļas nogali Džons braucis 50 jūdzes un vēl 20 minūtes gājis kājām, lai no savas mājas nokļūtu skolā. Braucis un gājis, gājis un braucis.
“Šī skola mani pa īstam atvēra gleznošanai un mākslai. Tur es apguvu tehniskās iemaņas glezniecībāun sastapu cilvēkus, kurus vienoja kopīgas intereses. Tajā vidē, gleznojot modeļus, neviens negribēja būt sliktāks par citiem, tāpēc bija jāstrādā ātri un iespējami labi,” atceras Džons. Lai sevi pilnveidotu un būtu labāko skaitā, jaunais, topošais mākslinieks cītīgi strādājis arī mājās, savā studijā. Patlaban māksliniekam Džonam Delgalvim ir 85 gadi un ievērojama, paša radīta gleznu kolekcija.
Kad pienāca 90-to gadu pārmaiņu laiks un pensijas vecums, Džons bieži braucis uz Latviju, lai labāk iepazītu savu dzimteni, bet kopš 2003. gada ir saulkrastietis. Saulkrastos Džons ar sievu Sandru dzīvo nelielā privātmāju kvartālā, ko no Zvejniekciema atdala dziļā gravā čalojošs strautiņš, nesot ūdeņus uz jūŗu. “Man ir liels prieks, ka dzīvoju Saulkrastos – tuvu jūŗa, šalc priedes, pavasaros zied ievas, pogo lakstīgalas, ir draudzīgi kaimiņi utt. Sākumā gan man pietrūka ierastās amerikāņu gaisotnes un mākslas vides. Tagad, kad pats esmu kaut ko darījis, lai tik brīnišķīgā vietā kā Saulkrasti mākslas dzīve pie manis atgrieztos, jau 20 gadus šeit jūtos kā “zivs ūdenī”. Un priežu smarža, tā manī laikam iesūkusies no agrās bērnības,” sajūsmināts stāsta Džons.
Delgalvja kungs uzsver, ka neesot gudrāks par citiem, bet uzkrātā dzīves pieredze ļaujot domāt, ka vietas, kurās darbojas mākslinieki, kļūstot interesantākas un skaistākas. Lai uzturētu mākslas gaisotni ap sevi un lai būtu, kur novietot savas daudzās gleznas, viņš drīz vien pēc apmešanās uz dzīvi Saulkrastos blakus savai dzīvojamai mājai uzbūvēja otru ēku, kurā iekārtojaDžona (John) Delgalvja mākslas studiju “JD ART”. Reizi nedēļā (ziemā gan retāk ) Džona mākslas “klubiņā” ierodas vietējie gleznotāji, bet reizi mēnesī atbrauc grupas “Lemisele” mākslinieces no Limbažiem. Satikšanās allaž notiek ģimeniski mājīgā gaisotnē. Pirms stāšanās pie molbertiem, studiju pārņem kafijas aromāts, raisās diskusijas par mākslu, dzīvi, par šo un to. Tikai pēcāk telpā sāk izplatīties krāsu smarža, kāda raksturīga vienīgi gleznotāju darbnicām.
Kopš 2006. gada Džona ierosmē Saulkrastos notiek gleznotāju plenēri. Latvijā viņš tā pa īstam iepazinis, ko nozimē gleznot dabā. Māksliniekam ir vairākas gleznas, kuras tapušas dzeltensmilšu liedagā ar priedēm, jūŗu, smilgām un meitenēm…
Vietējā pašvaldības vadība atbalstījusi Džona priekšlikumu rīkot plenērus, un nu jau gadiem uz tiem tiek aicināti pašmāju gleznotāji un arī no citurienes.
Neaizmirstami ir vairāki jauki pasākumi, kuru iniciators ir bijis Delgalvja kungs: brīvdabas gleznu izstade Saulkrastu svētkos, kad garā rindā ielas malā bija novietoti dažādu mākslinieku darbi. Tos varēja apskatīt, nopirkt un aprunāties ar otas meistariem. Tikusi sarīkota gleznu izstāde Sauklrastu slimnīcas pagalmā “Ddiena kopā ar mākslu un medicīnu”. Šajā reizē bija iespēja baudīt mākslu un saņemt ārstu padomus, izmerīt asinsspiedienu, noteikt cukura līmeni asinīs u.c. par velti. Kā saka – Divi zaķi ar vienu šāvienu.
Pirms apmēram pieciem gadiem Saulkrastu centrā, priežu mežā, tika labiekārtota pilsētas promenāde ar platu, apgaismotu ielu no stacijas gandrīz līdz jūrai, ar šķērsielu. Novada svētkos te iet kā īstā gadatirgū, kur ļaudis sabrauc no malu malām. Te pārdod, pērk, nogaršo, vienkārši staigā un vēro, dziedatāji dzied, dejotāji dejo, bērni rotaļājas, sunīši apostās. “Te ir īstā vieta un īstā reize arī gleznu izstādei,”domā Džons un viņam var piekrist.
Kad Džons bija cieši nolēmis pārcelties uz dzīvi Latvijā, tēvs brīnijies: “Tieši TU !” (agrā jaunībā dēls apprecējies ar itāļu izcelsmes amerikānieti un tikpat kā nav bijusi saskarsme ar latviešu sabiedrību!). Džoņa trīs meitas un seši mazbērni dzīvo ASV, bet ģimenes saikne nav pārtrūkusi. Pagājušajā vasarā meitas ciemojušās pie tēva un apbrīnojušas latviešu DZIESMU UN DEJU SVĒTKUS.
Sandra Delgalve vīra ietekmē arī ir sākusi gleznot. Viņa ir meksikāņu mākslinieces Frīdas Kalo fane un JD ART nama augšstāvāir iekārtojusi telpu ar neparastās personības portretiem un dažādām lietiņām. Džons un Sandra iet roku rokā jau 20 gadus, kam par pamatu ir kopīgas intereses un abi atbalsta vietējo kultūras dzīvi, cik vien spēj. Mākslinieka Delgalvja gleznu izstādes ir bijušas vairākās Latvijas pilsētās un jaunākā patlaban apskatāma Limbažu bibliotēkā.
“NEKAD SAVĀ MŪŽĀ NEESMU JUTIES TIK LABI”- atzīstas amerikānis Džons un latvietis Jānis.
Delgalvju pāri apciemoja Laima Dzene, Pētera Gertnera foto.